Baltijas jūras piekraste savos teju 500 kilometros Latvijā ir ļoti dažāda – sākot no plašām smilšu pludmalēm, stāvkrastiem un pļavām, līdz akmeņainām un pat klinšainām vietām. Taču ne mazāk daudzveidīga jūra ir zem ūdens. Līdzīgi kā akmeņi rotā piekrasti Rīgas līcī, tā arī Baltijas jūras atklātajā daļā, kādu gabaliņu prom no krasta zem ūdens skats ir līdzīgs. Tā ir laba ziņa jūrā mītošajiem, jo tā saucamie akmeņu sēkļi, ir īpaši iecienīta dzīvotne daudziem zemūdens organismiem. Blīvi apdzīvoti sēkļi ir piemērota vide arī zivīm, tostarp butēm un mencām. Un kur zivis, tur arī putni, jo akmens sēkļi ir būtisks to barošanās biotops.

              

Skatoties uz jūru no malas, nav iespējams pateikt, cik tīra, vesela un daudzveidīga tā ir zem ūdens. Taču pateicoties tehnoloģijām, mēs jūrā varam ielūkoties krietni tālāk. Baltijas jūra Latvijas piekrastē ir bagāta ar smilšu pludmalēm, kas daudziem ir iecienīta atpūtas vieta. Jāteic, arī zemūdens iemītnieki labprāt uzturas smilšainās vietās, tikai nevis pludmalēs, bet sēkļos. Baltijas jūrā nav paisumu un bēgumu straumju, tāpēc  smilts sēkļi vairāk līdzinās smilšu klajumiem, kas atrodas 20 vai pat 30 metrus zem ūdens. Lai arī smilts sēkļi nav vizuāli iespaidīgākie, tajos dzīvo visi, kuriem tīkama ir mīksta grunts. Šādas vietas ir svarīgas ne tikai zivīm. Smilšu sēkļi jūrā ir dzīvotne, no kuras esam atkarīgi arī mēs – cilvēki.
                 
                 
             

Līdzīgi kā mēs, cilvēki, ceļojam no viena reģiona uz otru, tā pārvietojas arī ūdens iemītnieki. Tikai, ja cilvēki savus ceļojumus plāno un iegādājas biļetes, tad dažādu sugu ieceļotāji pie mums ierodas bez biļetes un bez uzaicinājuma.Šobrīd zināmie bezbiļetnieki, kas nonākuši Latvijas ūdeņos ir Ķīnas cimdiņkrabis, dubļu krabis, divvāku gliemene. Tikai pētot, ziņojot un iezīmējot ienācējus, kopīgiem spēkiem iespējams ierobežot svešzemju sugu izplatību. Pat ja tās te jau ir uz palikšanu, svarīgi ir nodrošināt, ka invazīvās sugas savā varā nepārņem visu, kas stājas to ceļā un neparādās jauni to ieceļošanas maršruti.

              

Piejūras zveja ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, piekrastei ir nepieciešami zvejnieki, bet zvejniekiem- zivis. Zinātnieku sadarbība ar zvejniekiem piezvejas mazināšanā nebeidzas tikai ar roņu pētīšanu. Uzmanības lokā ir nonākusi arī kāda Latvijas piekrastē ļoti izplatīta zivs, kuru paši maz ēdam, bet kas Baltijas jūrā apēd tik daudz, ka nodara postu vietējām sugām. Atbildīga zveja nav iedomājama bez sadarbības – gan zvejnieku un zinātnieku, gan visas sabiedrības. Lai atbildīgi patērētu un iegūtu zivis, svarīgi ir tās precīzi apzināt un tas ir būtisks nosacījums, lai jūra būtu bagātīga un vesela.  
                 
                 
             

Jūra nav tikai vieta, kur dzīvo zemūdens iemītnieki. Tā ir svarīga arī putniem. Putniem ir svarīgi, lai jūra un piekraste tiem sniegtu iespēju baroties, patverties un ligzdot. Daudzām sugām ligzdošanas sekmes ir ļoti atkarīgas no tā, cik netraucēti putni jūtas jūras krastā. Piemēram, lai mazie zīriņi varētu saglabāt savu populāciju, 2022.gadā uz dažiem mēnešiem apmeklētājiem tika slēgta pieeja Gaujas, Irbes un Ķikana grīvām. Mazi un lieli – skaļi un nemanāmi – tik dažādi ir putni Latvijas piekrastē. Viņiem Baltijas jūra ir būtiska izdzīvošanai. Lai putni varētu baroties, patverties un netraucēti ligzdot, nepieciešama mūsu visu izpratne un iesaistīšanās. Neraugoties uz to, vai esam atpūtnieki pie vai uz ūdens, mūsu rīcība noteiks, cik daudzveidīgā piekrastē dzīvosim.

              

Ikdienā mēs pat neaizdomājamies, ka jūra mūs nodrošina ar visu, ko uztveram par pašsaprotamu -  gaisu, pārtiku, sniedz transporta un atpūtas iespējas. Pateicoties Baltijas jūrai, mēs neesam pārkarsuši vai pārsaluši, jo tā regulē klimatu un tās piekraste pasargā no plūdiem. Lai ekosistēma labi veiktu šos uzdevumus, tajā jābūt vietām, kurās procesi var notikt netraucēti. Ikviens, iepazīstot jūru, spēj plašāk saredzēt tās sniegtos labumus. Taču lai ekosistēma pilnvērtīgi strādātu, tai jābūt veselai un daudzveidīgai. 

 
                 
                 
             
Baltijas jūra citu vidū atšķiras ne tikai ar savu iesāļo ūdeni un blīvi apdzīvoto piekrasti, bet arī vecumu. Baltijas jūra ir pasaulē jaunākā jūra, taču neraugoties uz to, tās vēsture ir sena un interesanta.               Dabas aizsardzības plāns ir dokuments, kurā nosaka ne tikai to, kādas dabas vērtības konkrētā vietā sargājamas, bet arī definē teritorijas apsaimniekošanas pasākumus, kas ļauj šīs vērtības saglabāt.
                 
                 
             
Vasaras vidus ir laiks, kad Baltijas jūrā dodas zinātnieku grupas, lai pētītu jūras gultni, sēkļus, zivis un putnus virs ūdens, nosakot aizsargājamās teritorijas Latvijas ūdeņos. Tik vērienīgs monitorings dziļjūrā notiek pirmo reizi, jo ir sākta vienota dabas aizsardzības plāna izstrāde.               Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, zinātnieki sākuši pētīt dziļjūru Latvijas ekonomiskajā zonā, lai saprastu kādas bioloģiskās daudzveidības bagātības tur ir. Plānots kartēt un izpētīt Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamos jūras biotopus - smilšu un akmeņu sēkļus – vairāk nekā 4000 kvadrātkilometru platībā. Turpina Judīte Čunka.
                 
                 
             
Septembrī izdevies sagaidīt labus laika apstākļus Baltijas jūras dziļo sēkļu izpētei Dabas aizsardzības pārvaldes projektā LIFE REEF – no Klaipēdas ostas ar burukuģi “Brabander” un pavadošo flotili zinātnieki devās veikt dziļo sēkļu izpēti un tās laikā novērota neparastā parādība “jūras sniegs”. Pateicoties mierīgajiem laika apstākļiem septembrī trīs dienu garumā darbu varēja veikt septiņu zinātnieku komanda, kuri ar videoizpētes palīdzību strādāja 40 līdz 50 metru dziļumā.               LIFE REEF projekta ietvaros laika posmā no 9. augusta līdz 27. augustam noritējuši jūras izpētes darbi. No Ventspils ostas ar zvejas kuģi ihtiologu komanda devās jūrā veikt ihtiofaunas pētījumus Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Izpētei tika izmantotas dažādas metodes – hidroakustiskā uzskaite, zivju koncentrācijas vietās veikti pelaģiskie tralējumi, likti Nordic coastal tipa zivju uzskaites tīkli (tīkls ar dažādu izmēru acīm, kas nodrošina dažādu izmēru un sugu zivju ieguvi), ihtioplanktona ieguve un grunts filmēšana.
                 
                 
             
Ķīnas cimdiņkrabis Eriocheir sinensis. Dodoties pastaigā gar Baltijas jūras krastu, LIFE REEF komanda aicina vērot dabas daudzveidību un ziņot Invazīvo sugu pārvaldniekā, ja izdodas sastapties ar Latvijas faunai nepiederošo Ķīnas cimdiņkrabi. Saite uz Invazīvo sugu pārvaldnieku ŠEIT
              Sāmsalas pīle Tadorna tadorna, lielā izmēra dēļ saukta arī par Sāmsalas dižpīli. Tēviņam ir izteikts paugurs virs knābja pamatnes, knābis ir spilgtāk sarkanā krāsā kā mātītēm. Mātītes ir nedaudz mazākas par tēviņiem, atšķirība ir labi redzama, novērojot abus dzimumus vienlaicīgi. Pieaugušos putnus no jaunajiem var atšķirt pēc neizveidotā, raibā spalvu tērpa un pēc kāju krāsas, jaunajiem tā ir pelēcīga, kamēr pieeagušajiem - netīri rozā. Sāmsalas pīles spalvu tērps raksturojams kā nesajaucams ar citu sugu, galvenokārt balts ar izteikti nodalītiem laukumiem, brūnu joslu ap krūtīm, melni-zaļganu spīdīgu kaklu un galvu un spārnu joslu.
                 
                 
             
Četrragu buļļzivs Myoxocephalus quadricornis ir bentiska zivju suga, kas sastopama gan jūrā, gan arī saldūdeņos. Tā ir aukstu ūdeni mīloša suga un tās dabiskais izplatības areāls galvenokārt ziemeļu puslodē – Ziemeļamerikas, Grenlandes un Eirāzijas piekrastes ūdeņos.               Apaļas jūrasgrundulis ir lielākā Latvijā sastopamā jūrasgrunduļu suga. Tā ir uz grunts dzīvojoša zivs ar ieapaļu ķermeņa formu un salīdzinoši lielu galvu ar uz āru izvirzītām acīm.
                 
                 
             
Kākaulis ir lieliska nirpīle, kas dienā vairāk laika var pavadīt zem ūdens nekā virs tā. Pavasarī nereti iespējams dzirdēt kākauļu balsi, kura rāmam vakaram pie jūras piešķir īpašu noskaņu. Kad tie pulcējas kopā, šķiet, visa jūra dzied. No kākauļa dziesmas, kuru var pierakstīt kā “kā-kau-lit”, arī radies sugas nosaukums.               Zaķzivs ir viena no krāšņākajām zivju sugām, kas nelielos apjomos sastopama visā Baltijas jūrā, arī Rīgas līča ziemeļu daļā. Ziemeļeiropā to izmanto nelielos daudzumos un zvejo ikru ieguvei, kuri tiek pielīdzināti kaviāram.